Fragmenti no raksta žurnālā „IEVA” 11.05.2011.
Edīti Putniņu intervēja Zane Timpare.

Uz jautājumu – kuriem bērniem pirmsskolas vecumā vispiemērotākais pulciņš būtu dziedāšana – var atbildēt īsi: „Visiem.” Un var arī papildināt: gan tiem, kuros viņu vecāki saskata lielu vēlmi dziedāt, gan tiem, kurus mamma un tētis vispār nav dzirdējuši dungojam, vien redzējuši dzenājam bumbu, bet īpaši tiem, kam, piemēram, kāda nesmalkjūtīga mūzikas skolotāja vai cita speciāliste pateikusi: „Nē, nu dziedātājs viņš jums pilnīgi noteikti nebūs. Labāk sūtiet viņu uz deju pulciņu vai futbolu...”

Vārdi – tev nav muzikālās dzirdes – ir pavisam aplami. Varētu vēl saprast, ja tos teiktu mūzikas nepārzinātājs, taču, ja tā apgalvo mūzikas skolotāja, tad vienīgais, kas atliek – sameklēt bērnam citu dziedāšanas pulciņu. Pētījumi un profesionālu mūzikas pedagogu ilggadējā pieredze liecina – nav tādu bērnu, un vispār cilvēku, kam šūpulī nebūtu ielikta muzikālā dzirde. Jautājums tikai – ko mēs ar šo brīnišķīgo dabas dāvanu darām: attīstām vai pašā pumpurā aplaužam?

„Muzikālā dzirde dziļākajā būtībā ir saistīta ar koordinācijas sistēmu. Lai to labāk izskaidrotu, noder salīdzinājums par kreiļiem. Tiem, kas raksta ar labo roku, grūti saprast, kā iespējams tik veikli darboties ar kreiso roku. Būtībā kreiļu ķermeņa iekšējā koordinācija ir tā saslēgusies, ka viņi to spēj. Un ar muzikālo dzirdi notiek tāpat – tiem, kas nespēj noturēt melodiju, gluži vienkārši nav tik spēcīga koordinācija starp balss mehānismu un dzirdes signālu, ko saņem galvas smadzenes,” stāsta Edīte Putniņa, studijas Knīpas un knauķi vadītāja.

Var gadīties, ka bērnam tiešām ir šāda komunikācijas kļūda. Taču to var novērst un visu sakoordinēt tā, ka prieks. Protams, būs nepieciešams laiks. Viens bērns melodiju spēs noturēt pēc gada, cits varbūt vēl ātrāk, bet kādam paies visas trīs sezonas, līdz notiks klikšķis, un viņš dziedās. Bērniem, kam ir smalkas balsis runājot, muzikālo dzirdi apgūt ir vieglāk, nekā tiem, kam ir zemas balsis. Un zema balss var būt gan puikām, gan meitenēm. Pārsteidzošs ir vēl kāds vērojums – vai nu pārāk bikliem,kautrīgiem vai hiperaktīviem bērniem ir ejams ilgāks ceļš līdz šīs koordinācijas precīzai sasniegšanai, jo abi šie faktori traucē viņam brīvi un mierīgi koncentrēties.

Jaunajām māmiņām un tētiem noderēs arī šāds ieteikums: gaidot mazuli un auklējot viņu, dziedat daudz šūpuļdziesmu, tas palīdzēs pareizo dziedāšanas koordināciju ielikt jau šūpulī.

Muzikālo dzirdi vislabāk pilnveidot bērnībā – līdz sešiem, septiņiem gadiem, arī sākumskolas pirmajās klasēs. Tāpēc arī dziedāšanas pulciņš īpaši vēlams ir tieši šajā vecumā.

Ja puika vai meitene agrā bērnībā pāris gadus apgūs dziedāšanu, atraisītā muzikālā dzirde nekur nepazudīs arī tad, ja pēc tam viņš ilgus gadus par dziedāšanu negribēs ne dzirdēt. Šāda pamatu ielikšana ir būtiska tāpēc, ka vidusskolas klasēs, īpaši ar zēniem, notiek burvīgās pārvērtības un daudzi no viņiem pēkšņi vēlas iestāties, piemēram, skolas korī. Taču tad notikumi risinās šādi: „Ja puisis nekad nav dziedājis, viņš bieži spēj tikai skaisti deklamēt dziesmas tekstu, taču ne dziedāt. Jā, viņš ļoti vēlas dziedāt, taču īsti pat nesaprot, ko nozīmē – dziedāt. Un mūzikas skolotājam diemžēl jāsaka – atvaino, nekas nesanāks... Ja bērnībā viņš būtu iemācījies dziedāt, šī prasme būtu pazīstama un viņu, visticamāk, vidusskolas laikā korī uzņemtu. It kā jau iznāk paradokss – cilvēks vēlas, viņam ir daudz vairāk veselā saprāta, taču iemācīties dziedāt pieaugušā vecumā ir daudz grūtāk – sevi pamatīgi jālauž, un tas ne vienmēr ir iespējams.”

Edīte Putniņa arī atzīst, ka pilnīgi piekrīt japāņu zinātniekiem, kas uzskata, ka pirmsskolas vecums ir ļoti svarīgs posms personības attīstībā. „Varam lietot dažādus salīdzinājumus, ka bērns šajā laikā ir kā mīksts māls, kā švammīte, taču viņš tiešām ir ārkārtīgi atvērts visam jaunajam.” Runa jau nav tikai par dziedāšanu – arī, piemēram, par svešvalodām – dzīve pierāda, jo agrākā vecumā bērns rotaļu veidā ar tām iepazīstas, jo labāk valodas viņam padodas vēlākos gados.

„Šā iemesla dēļ vairs tik skeptiski neraugos uz vecākiem, kas pirmsskolas vecumā vadā bērnus no viena pulciņa uz otru. Dziļākajā būtībā, manuprāt, tā gan ir vecāku vēlme, lai viņu bērns kādā jomā būtu pirmais, labākais – šāda uztvere mums saglabājusies no padomju laikiem. Taču pozitīvais ir tas, ka, apmeklējot veselu virkni pulciņu, tiek sasniegts cits mērķis – bērnā atraisās daudzu talantu stīgas, līdz ar to vēlāk viņam ir vieglāk saprast, kas patiešām patīk un padodas vislabāk.”

Labi, ja mūzikas pedagogs necenšas bērnus nolīdzināt, vienādot, nestrostē par mazāko delverību, bet par galveno izvirza dziedāšanas prieka atraisīšanu. „Dziedātāji zina, ka dziedāšana – tā ir bauda, fiziski laba sajūta visam ķermenim. Tā tas vienkārši ir. Brīnišķīgi, ja spējam šo izjūtu raisīt arī bērnos, jo, sajūtot prieku, viņos atveras radošais potenciāls, kas snauž ikvienā cilvēkā. Ļoti ceru, ka mūsu sabiedrība reiz sapratīs, ka radošais potenciāls ir noteicošais faktors visās profesijās. Ja nav vēlmes radīt, grūti gūt panākumus jebkurā sfērā. Tāpēc ir svarīgi šo radošo potenciālu bērnos attīstīt. Un to var izdarīt arī ar dziedāšanu.”

Edīte arī stāsta, ka bērniem vienmēr uzsverot: studijā mēs mācāmies par dziedātājiem, bet ne visi kļūst par dziedātājiem. Un labi, ja arī vecāki piekrīt, ka galvenais – lai bērns justos labi un dziedāšana raisītu viņā prieku. Ieguvums taču būs arī tad, ja, pieaudzis būdams, viņš brīvi jutīsies dziedošā sabiedrībā, varēs piedalīties kopīgās sadziedāšanās, ja spēs novērtēt operu. Tas viss padarīs viņu par inteliģentu cilvēku ar plašu pasaules uztveres spēju.

Dziedāšana, tāpat kā klavierspēle, attīsta loģisko un matemātisko domāšanu. Arī tēlaino domāšanu, jo katra dziesma jāizstāsta kā stāsts, jāiejūtas tās darbībā un tekstā. Kur tēlainā domāšana, turpat arī abstraktā, nu vēlreiz nonākam līdz matemātikai, jo, piemēram, lai skolā atrisinātu teksta uzdevumus, aprakstītās situācijas gluži tāpat kā dziesmas  notikumi jāiztēlojas reālajā darbībā.

Turklāt vesela matemātika jau pati par sevi ir nošu mācība (labi, ja to apgūs pulciņa nodarbībās). „Vecākiem nereti šķiet, ka bērns uz pulciņu nāk tikai padziedāt. Būtībā dziedāšana ir ārkārtīgi tehniska un punktuāla padarīšana, jo ir precīzas skaņas, precīzas notis, un tai katrai sava vieta. Lasīšanā jāpazīst burti, dziedāšanā – notis.” Nošu pazīšana ir vēl viena bagātība, kas garantē, ka skolā bērnam vieglāk klāsies mūzikas stundās.

Protams, kur nu vēl tāda svarīga lieta kā uzstāšanās pieredze, koncerti, socializēšanās ar citiem bērniem, spēja ievērot robežas un apjaust, ka dzīve ir spēle ar noteikumiem. Nosauktos ieguvumus vecāki bieži nemaz nepamana, taču bērna personībā tie savas pēdas atstāj noteikti.

Mediķi arvien biežāk runā par pareizas elpošanas nozīmi labas veselības uzturēšanā. Un dziedot bērni mācās arī to – pareizi elpot ar vēderu, nevis ar krūtīm, kad reizēm cilājas arī pleci. Vēl ar dziedāšanu nodarboties iesaka bērniem, kas neskaidri runā, šļupst. Dziedāšana mutes muskuļiem liek strādāt citādāk, arī atslābina tos, tāpēc bērns trenējas pareizā skaņu izrunā.